Leksika
Tekstā ir pārīts vecvārdu, bet ,piemēram, vidutāju, liksta, čangalieši, slātavieši, modernieki (pilsētā), audekliem, groks, ūtrupe, kuri pārsvarā tika lietoti dialogos vai polilogos. Ļoti daudzās sarunās vārdiem tika norautas galotnes vai vārdiem izmainīti daži patskaņi, vai pielikts vārda beigās burts „a” – vajaga, bij, brīnojās, redz, zin, atmesti, sieviešiem. Teikumos ļoti daudz izmantotas darbības vārda divdabja formas.
<Šo visu Pietuka Krustiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brīžam atpūzdamies it kā vājinieks, tā, ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svinama un caur ko viņa pušķojama.>
Stāstā parādās arī daudz salīdzinājumu, frazioloģismu. Manuprāt, vispopulārākais un visbiežāk pieminētais teiciens visā nodaļā, iespējams,ka pat visā grāmatā, bija „kā sacīt jāsaka” , kuru nepārtraukti lietoja Ķencis.
; ; <.. jo kurš gan, kā sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?>
,kā viņus vēlāk bij iesaukājuš, jo tie brauc uz slātaviešem tāpat kā uz vārdotājiem... > - izmantoti mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi(salīdzinājumi)
- izmantoti daudzi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi
…
