Senajā akmens laikmetā jeb paleolītā (aptuveni 32. – 12.gs. p.m.ē.) dzīvnieku zīmējumi uz alu sienām un griestiem ir vēl visai primitīvi – ar tumšu krāsu apvilkti dzīvnieku kontūrzīmējumi un zvēru galvu atveidi – dzīvnieku ķermeņu vispārējās formas. Vēlāk jau skaidri saskatāmas atšķirīgo sugu iezīmes, viņu raksturīgās kustības. Tālākajā attīstības pakāpē šie gleznojumi atveido gandrīz visu toreizējo Eiropas dzīvnieku pasauli, īpaši zālēdājus. Par visvairāk attēlotajiem dzīvniekiem uzskata staltžuburainos briežus, mežonīgos savvaļas zirgu barus, garspalvainos sumbrus, milzīgos mamutus, bizonus. No plēsoņām attēlotākie ir lauvas un lāči, mazāk parādās vilku, lūšu un citu plēsīgo zvēru figūras. Dažkārt parādās arī mazo dzīvnieku attēli, kā piemēram zaķi, putni un čūskas. To kontūras ieskrāpētas ar krama kaltiem, bet paši dzīvnieku ķermeņi apgleznoti. Gleznošanai izmantotas zemes krāsas, kas atsegušās nogruvumu un ūdens izskalojumu vietās: sarkanais māls, dzeltenais okers, ko prata jau dedzināt līdz tas kļuva tumši sarkans, brūnā umbra, melnais merģelis un kvēpi, kā arī baltais kaļķis. Krāsas klāja daļēji ar roku, bet lielākus laukumus aizkrāsoja ar kažokādas gabaliņiem.
Atrodamas arī no kaula vai akmens, raga, koka, kaļķakmens, dažviet māla veidotas dzīvnieku skulptūriņas. Tās ir gan mamutu figūriņas, gan degunradžu, alu lauvu (tām gan atveidota tikai galva), lāču un citu dzīvnieku atveidojumi. …
