Tomēr būtiskākā veselības aprūpes problēma, ir, manuprāt, ārstu nespēja saglabāt pilnvērtīgu neatkarību no citu personu un paša ārsta ekonomiskajām interesēm , jeb tā saukto ‘’pateicību’’ pieņemšana un pieprasīšana. Cik nav dzirdēti reāli stāsti, kad ārsts, izmantodams pacienta smago veselības stāvokli, no radiniekiem tieši vai netieši norāda, ka, samaksājot konkrētu naudas summu, ir iespējams ātrāk saņemt nepieciešamo ārstniecību. Saprotams, ka lielā mērā tam par iemeslu kalpo zemais veselības budžeta finansējums, tomēr, no ētikas viedokļa ne pie kādiem apstākļiem nebūtu pieļaujama no ārsta puses šāda rakstura rīcība. Grūti spriest, vai, ieviešot plānoto Circenes plānu, situācija krasi mainītos.
Autores ieskatā, nav pareizi, ka Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijas atzinumiem nav juridiski saistoša rakstura, tikai konsultatīvs, audzinošs. Būtu nepieciešams ietver likumā, ka, kļūstot par ārstu, iestāšanās Latvijas Ārstu biedrībā ir obligāta, kā tas ir piemēram, advokātiem, kas automātiski tiek uzņemti Zvērinātu advokātu kolēģijā.…
