Kā norādījis Edvīns Danovskis, līdzšinējā regulējums nav konkrēti paredzēti privāto tiesību juridisko personu administrativās atbildības priekšnoteikumi. Divi no šiem priekšnoteikumiem – tiesībpārkāpēja prettiesiskā rīcība (darbība vai bezdarbība), kā arī personas vainas esamība , ir tieši notiekti likumā ietvertajā administratīvā pārkāpuma jēdzienā, proti, ka “par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska un vainojama darbība” (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 9.panta 1.daļa).
Administratīvās atbildības joma ir cieši saistīta ar valsts atbildību. Tā, piemēram, “zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā ir viens no valsts atbildības veidiem publisko tiesību sfērā”.
Savdabīgs atbildības regulējums administratīvajās tiesībās ir paredzēts valsts darbiniekiem. Valsts darbiniekiem vienlaikus var noteikt gan civilo, gan kriminālo, gan disciplināro atbildību. Kā savulaik norādījis jau Kārlis Dišlers, privātpersonām pieņemamāka ir valsts atbildība par tās ierēdņu nodarītajiem tiesību aizskārumiem, paturot iespēju valstij vērsties pret darbinieku ar regresa prasību.
Tomēr vēsturiski Latvijā no cariskās Krievijas ir pārmantojusi iespēju cietušajiem vērsties tieši pret vainīgo funkcionāru cilviltiesiskā kārtā, bet laika gaitā, regulējumam mainoties, atbildība tika pārnesta uz valsti ar nolūku veicināt privātpersonu uzticību valsts aparātam un pareizas un vienveidīgas tiesiskās procedūras ievērošanai.
1.5. Disciplināratbildība
Disciplināratbildība ir sabiedrībā plaši apspriests atbildības veids, kurš ir visciešāk saistīts ar morāles un ētikas kategorijām. Latvijas tiesību akti runā par valsts ierēdņu, tiesniešu, deputātu, prokuroru un citu publisko varu realizējošu personu disciplināratbildību. Šādu atbildību paredz attiecīgās jomas normatīvie akti, kā arī iekšējie ētikas kodeksi. Disciplināratbildībai līdzīgi kā administratīvajai un kriminālatbildībai ir raksturīgs sodīšanas princips un brīdināšanas jeb preventīvā funkcija turpmākajiem tiesību pārkāpējiem.
…
Latvijā jautājums par “atbildības” uzņemšanos īpaši ir aktualizējies 2013.gada 21.novembra Zolitūdes traģēdijas izskaņā. Lai gan šajā jautājumā runa ir par valsts un tās amatpersonu politisko atbildību, ne mazāk nozīmīgs ir arī valstī pasāvošās juridiskās atbildības un tās regulējuma izvērtējums, it īpaši pastāvot lielai neskaidrībai par “atbildības” jēdzienā ietverto tiesisko seku un sankciju sastāvu. Šī darba mērķis ir pētīt juridiskās atbildības jēdzienu un atbildības veidus Latvijā, Vācijā un Francijā, izvērtējot kopīgo un atšķirīgo tajos, lai nonāktu pie pēc iespējas konkrētāka šī jēdziena satura atveidojuma. Izvirzītā mērķa sasniegšanai autore ir noteikusi šādus uzdevumus: 1) apzināt un izpētīt juridiskās atbildības jēdziena saturu un problemātiku, kura izriet no viena universāla skaidrojuma neesamības; 2) salīdzināt tiesību zinātnē izšķirtos jurdiskās atbildības veidus, lai iegūtu pēc iespējas plašāku jēdziena satura skaidrojumu; 3) izvērtēt kopīgo un atšķirīgo juridiskās atbildības izpratnē, terminoloģijā un tiesiskajā regulējumā Latvijā, Vācijā un Francijā atbilstoši normatīvajos aktos ietvertajam reulējumam un vadlīnijām. Lai gan darba merķis ir izvērtēt kopīgo un atšķirīgo izvēlēto valstu juridiskās atbildības jēdziena izpratnē, autore darbā apskatīs arī pozitīvās juridiskās atbildības teoriju, kas, autoresprāt, piedāvā vienu no labākajām pieejām morāles aspekta integrēšanai juridiskās atbildības jēdziena izpratnē, tādējādi nodrošinot sabiedrībai pieņemamāko juridiskās atbildības jēdziena interpretāciju. Izirzītā mērķa un uzdevumu sasniegšanai autore ir izmantojusi dažādas zinātniskās pētniecības metodes: 1) vēsturisko metodi; 2) salīdzinošo metodi; 3) induktīvo metodi; 4) deduktīvo metodi. Vēsturiskā metode kalpo atbildības jēdziena attīstības atklāšanai un tā atspoguļojuma rašanai attiecīgās valsts normatīvajos aktos. Ar salīdzinošās metodes palīdzību pētīts ārvalstu tiesību aktos un tiesību teorijā sastopamais jēdziena skaidrojums. Ar induktīvās metodes palīdzību tiek atklāts “atbildības” jēdziena saturs citās, par juridisko atbildību plašākās nozarēs, savukārt ar deduktīvo metodi no atbildības vispārīgā skaidrojuma tiek atvasināts tieši juridiskajai atbildībai raksturīgais saturs. Darbs ir iedalīts trīs nodaļās. Pirmā nodaļa ir veltīta atbildības jēdziena vispārējam apskatam un Latvijas tiesību teorijā atzītajiem atbildības veidiem pēc to pamatā esošā tiesību pārkāpuma rakstura. Otrā un trešā nodaļa ir veltītas atbildības jēdiena analīzei ārvalstu tiesībās, attiecīgi– Vācijas un Francijas normatīvajos aktos un tiesību teorijā. Darba satura atklāšanai ir izmantoti galvenokārt Latvijas tiesību zinātnieku pētījumi – Agra Bitāna civiltiesiskajai atbildībai veltītā monogrāfija, Ilzes Gredzenas valsts atbildības pētījums, Artūra Caica politiskās atbidības apskats, kā arī terminu skaidrojošās vārdnīcas un vispārīgi pētījumi latviešu, angļu, vācu un franču valodās. Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, autore apskatīja arī izvēlēto valstu normatīvajos aktots iekļauto un implicēto atbildības regulējumu. Juridiskās atbildības jēdziena problemātika ir ļoti plašs pētījuma temats, līdz ar to ir iespējama šī pētījuma izvēršana plašāka pētījuma, piemēram, bakalaura darba ietvaros.
Darbā ir gramatikas kļūdas.
