Latviešu horeogrāfijas mākslas aizsākumi – ja nerunājam par tautas deju – datējam ar XIX gadsimta otro pusi. Pirmie tās soļi saistīti ar dramatiskā teātra attīstību, ar izrādēm, kurās pirmoreiz kā uzveduma sastāvdaļu iekļāva dejas. Redzamu vietu mūzikai un dejai savās lugās „Kas tie tādi, kas dziedāja” (1888) un „Seši mazi bundzeieki” (1889) ierādīja latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns. Pirmajā plaši izmantots ne tikai folkloras materiāls, bet arī Jurjānu Andreja mūzika. Zināms, ka bijušas arī dejas, ko izpildījuši galvenās lomas tēlotājs ar savu partneri un pats Alunāns. Arī „Sešos mazos bundzeniekos” dejoja drāmas aktieri.
