Meitene – svilpaste vēl nekad nebija bijusi noburtajā mežā, viņa iegāja tajā iekšā un ceļš veda starp drūmām, tumšām eglēm, kuru zari sitās viņai sejā, kamēr izbeidzās pavisam. Viņa gāja arvien dziļāk, brikšņi kļuva arvien biezāki, kājas pinās un drēbēs ķērās dzelkšņi. Viņa pēkšņi aizķērās un krita. Piecēlusies viņa nopurināja drēbes un atkal uzsāka iet, līdz kājas iemuka purva muklājā, apavi palika purva zampā. Viņa ķērās pie vājajām, satrunējušām, koku saknēm, viņa līda uz vēdera, bailēs apstāties kaut uz brīdi, jo zināja, ka šoreiz viņai jātiek galā pašai, jo lielais, baltais suns vairs nevarēs viņai palīdzēt.…
