-
Balets romantisma laikmetā
Balets "Žizele"
Pāris profesionāli vārdi par šo iestudējumu:
„Ādolfa Adāna balets ir pirmais lielais romantisma laikmeta balets un viens no retajiem šī laikmeta baletiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Kādas H.Heines poēmas iedvesmots, Teofils Gotjē uzrakstīja baleta libretu vienas nakts laikā. Izlasījis libretu, Adāns mūziku sacerēja vienas nedēļas laikā. Tāpēc gan Žizeles mūzikā, gan sižetā izteikti jūtams romantiskā noskaņojuma izteiksmes veids – lauku ciemata idille ar piecpadsmit gadus vecās, naivās meitenes Žizeles pirmo iemīlēšanos – viņas nodotā mīlestība, kam seko ārprāts un nāve – baisi skaistā pēcnāves pasaule ar daiļajām villām, mirušo jaunavu gariem, kas naktīs vīriešiem liek dejot līdz nāvei – un beigās mīlestība, kas tomēr spēj uzveikt nāves nolemtību.”
Es apbrīnoju tos cilvēkus, kam ir šāds talants. Lai gan vīrieši ar muskuļainām kājām un dibeniem triko nedaudz mulsina, pēc laika tas aizmirstās, jo esi aizrauts ar to, ka „nu tik rādīs trikus”. Un rāda ar! Neiedomājami skaisti, plūstoši, romantiski un tik emocionāli. Viens no pierādījumiem, ka dejā ir spēks un ar deju var izteikt jūtas un konkrēti šajā gadījumā parādīt mīlestību. Klasika, nemirstoša un spēcīga. Visu cieņu māksliniekiem. Dziļi paklanos viņu profesionalitātes un nerimstoša entuziasma priekšā.
…
Romantisms ir idejisks mākslas virziens Eiropas un Amerikas kultūrās, kas, kā jau minēts, sākās 18.gs beigās un turpinājās līdz 19.gs vidum. Romantisma ideāli balstījās uz tiekšanos pēc brīvības, neatkarības, personības pašizpausmes. Ideāli ienāca literatūrā, mūzikā, glezniecībā, skulptūrā. Tie skāra teātri, operu un, protams, arī baletu. Arī tagad mēs runājam par romantismu. Romantisms bija pretstats rutīnai un ierobežojumiem jebkurā dzīves jomā. Kanoni, instrukcijas un diktāts visās akadēmijās bremzē mākslas žanru attīstību. Romantisma augsni sagatavoja daudzi – arī Žans Lujs Dāvids, kas jaunā klasicisma idejas izteica tēlotājmākslā, un mums pazīstamiem baleta mākslas reformatori, kas iezīmēja romantismu. Milzīga nozīme teātra mākslas attīstībā bija gāzes apgaismošanas sistēmas ieviešanai Parīzē 1820.gadā.
