Apmēram četrus gadsimtus Latvijas bāriņu intereses droši aizsargāja īpašas aizbildnības un aizgādnības iestādes: laukos tās bija pagastu tiesas, bet pilsētās - bāriņtiesas. Sākumā bāriņtiesa bija aizbildnības un aizgādnības iestāde par nepilngadīgiem bērniem, garā vājiem un sajukušiem, klaji atzītiem izšķērdētājiem, sievietēm vispār un mājās neesošiem un bez vēsts nozudušiem.
Pirmās instances bāriņtiesas bija šādas:
1. Pagasta tiesa - sava pagasta piederīgiem.
2. Bāriņtiesa pilsētās - pie pilsētas pierakstītiem.
3. Muižnieku bāriņtiesa.
Otrās instances bāriņtiesas bija šādas: par muižnieku un pilsētnieku bāriņtiesām -apgabala tiesas; par pagastu tiesām - zemnieku virstiesas. Augstākā pārraudzība par visām miertiesu apgabala pagastu tiesām atradās miertiesnešu sapulcē.
Bāriņtiesu pirmais pienākums bija gādāt par to, lai nepilngadīgiem bērniem, kam bija vajadzīgi aizbildņi, tādi tiktu doti, nenogaidot lūgumu no radu un citu piederīgo puses. Bāriņtiesām bija jāgādā par bāriņu mantas uzņemšanu, jāpārlūko aizbildņu un aizgādņu darbība, jāizlabo atklātās nekārtības, zaudējumi bāriņiem, kuri cēlušies aizbildņu vainas dēļ, jāatlīdzina no viņu mantas, un, ja bāriņtiesa nebija aizkavējusi nokavēšanos un pretlikumības, tad bāriņtiesai vajadzēja bāriņiem samaksāt zaudējumus.…
