Latvijas valsts iekārta un tiesības 13.-15.gadsimtā

Ordeņa locekļi bija brāļi-bruņinieki, brāļi-priesteri, un pusbrāļi kalpotāji.
Garīdznieks Teodorihs Bīskapa Alberta uzdevumā, 1202.g. nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas pastāvēja līdz 1237. gadam. Tas bija pakļauts Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu ārējās pazīmes bija – uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena. Zobenbrāļus sauca arī par Dieva bruņiniekiem. Viņi paši sevi sauca par Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kura uzdevums ir aizsargāt jaundibināto katoļu baznīcu Livonijā un apkarot tās ienaidniekus. Viņi bija slaveni ar savu nežēlību cīņās pret vietējiem iedzīvotājiem un ar vaļīgo dzīvesveidu. Iestājoties Zobenbrāļu ordenī, kristīgajam brālim bija jādod četri solījumi, kurus viņš nedrīkstēja pārkāpt:
1.Paklausības solījums – izpildīt priekšnieka pavēles bez ierunām;
2.solījums atteikties no mantas par labu Ordenim;
3.solījums dzīvot celibātā – neprecēties un vispār neuzturēt sakarus ar sievieti;
4.solījums cīnīties ar neticīgiem visu mūžu.
Starp Ordeņa locekļiem pastāvēja augstāks grupējums – brāļi-bruņinieki. Lai par to kļūtu, bija jāzvēr, ka ir dzimis likumīgā laulībā, neprecējies, nav nesamaksājamu parādu, un ir fiziski vesels.
Otra grupa bija brāļi-priesteri, kas atšķīrās no pārējiem ar savu apģērbu (balti svārki ar sarkanu krustu uz krūtīm). Viņi pildīja garīdznieka funkcijas. Brāļi priesteri pie galda sēdēja blakus Ordeņa priekšniekam.…