Senlatviešu priekšstatos pasaule bija pilna dažādu dievību, mītisko tēlu. Mūsdienu cilvēkus, domājams, pārsteidz šis pietiekoši lielais dievību skaits. Senais cilvēks devās pie dievībām, dabas dažādās dzīves situācijās- darot kādu darbu, dodoties ceļā, vai arī vienkārši ikdienas gaitās. Tās deva viņam spēku, pasargāja. Šī latviešu senreliģija ļāva cilvēkam sakārtot pasaules telpu, apjaust savu vietu tajā, tādejādi rodot saikni ar dabu. Tam ir vairāki pierādījumi.
Pirmām kārtām, senais latvietis pasauli apzinājās kā trīsdaļīgu. Augšā atradās Debesu sēta, kurā saimniekoja Dievs, kā arī citas debesu dievības, kā Saule, Mēness. …
