Iepazīstot Friča Bārdas dzeju, secināju, ka dzejnieka romantiskais stils visspilgtāk parādās krāsu epitetu lietojumā. Apkārtējās pasaules uztveres, sarežģītu psihes procesu mijiedarbības rezultātā uz cilvēkiem īpatni iedarbojas krāsas. Izmantojot tās, Fricis Bārda rada lieliskas redzes gleznas. Vispār viņš ir rakstnieks, kura daiļradē krāsu epiteti ir ieguvuši īpašu nozīmi. K. Kārkliņš ir teicis, ka F. Bārda „pārnes krāsu no kāda konkrēta priekšmeta, kam tā raksturīga, uz otru konkrētu priekšmetu, kam tā neparasta.” Visbiežāk dzejā vērojama krāsu pārnešana uz abstraktām parādībām, pastiprinot to īpatnumu, piemēram, zaļa teika, balti sapņi u.c. Tādā veidā krāsu epiteti romantiskajā stilā top par varoņa iekšējo izjūtu raksturotājiem un iegūst simbola nozīmi.
Dažreiz dzejnieks izmanto loģiskos epitetus, piemēram, zila nakts, sarkana lampa, sarkanas un baltas rozes, zaļa zāle utt., kur krāsu epiteti lietoti tiešā nozīmē, bet tādu nav daudz.
Dzejā tiek izmantotas visdažādākās krāsas un to salikumi, un katrai no tām F. Bārda ir devis kādu simbolisku nozīmi.
Manuprāt, visbiežāk dzejnieks ir lietojis zilo krāsu. Tai ir vairākas nozīmes. Tā ir ilgu, cerību un sapņu krāsa:
„Vakarā, kad mežs un purvs aizpeld zilā tvanā.”
„...un zilus paladziņus klājot.”
„Es mēnesmeitiņa zila.”
„...rudzupuķītes – tās ir vasarsrīta zilās acis...”
Tā ir arī nereālības un mūžības krāsa, pēc kuras romantiskais varonis visu laiku tiecas.…
