Hektors ir galvenais trojiešu varonis, Trojas valdnieka Priama dēls. Viņš ir pienākuma cilvēks, kas cīnās dzimtenes mīlestības dēļ un mēgina Troju un trojiešus glābt pat tad, kad visiem skaidrs, ka tā kritīs. Citiem varoņiem nav tādas pienākuma apziņas. Te liktenis lemj viņam palikt aiz Trojas vārtiem un mirt, cīnoties ar Ahilleju. Viņš izvēlas to darīt, jo jūt, ka būtu kauns viņam paslēpties pilsētā, ka ir jācīnās.
Dziedājumā skaidri redzamas episkā stila pazīmes.
Tekstam viscaur raksturīgs patoss, svinīgums. Piemēram, Homērs nesaka „ sirmgalvis teica Hektoram” , bet gan „ sirmgalvis, izstiepis rokas, tā sacīja Hektoram žēli” .
Ir daudz krāšņu epitetu, kas raksturo varoņus - Apollons ir tālmetis Foibs, Ahillejs – veiklais ātrkājis, Zevs – Mākoņu krājējs, Atēna – Trītogeneja, Pallāda, spulgace, Hektors – diženais utt.. Epiteti ir arī lietām – varkaltās bruņas, tiklās sievas, viennaga zirgi, mirdzošā ķivere, garkāta šķēps u.c. Epiteti raksturo gandrīz ikvienu personāžu, lietu un parādību.
Ir daudz īpašu formulveida vārsmu, kas ievada varoņu runas: „ Apollons, tālmetis Foibs, nu sacīja Pēleja dēlam”, „ Dievu un cilveku tēvs tā sacīja, valodu sākdams”, „ stājās pie varoņa tuvu un teica šos spārnotos vārdus” u.c.
…
