Apgaismību saprot gan plašā, gan šaurā nozīmē. Plašā nozīmē tas ir laikmets, kas seko Viduslaikiem un tic prāta “dabiskajai gaismai”, kas ir spējīga pārvarēt domas sholastisko ierobežotību un sabiedrības sastingumu. 18.gs. beigās I.Kants definē Apgaismību kā cilvēces nepilngadības pārvarēšanu, sasniedzot stāvokli, kurā tiek izmantots prāts, lai realizētu sabiedriskus mērķus. Apgaismība aicina būt vīrišķīgam, patstāvīgi un droši rīkojoties ar prātu. Šādā nozīmē pie Apgaismības laikmeta pieder R.Dekarts, B.Spinoza, G.V.Leibnics un citi Junlaiku filosofi, kas izsaka uzticību prāta spējām.
Šaurākā nozīmē ar Apgaismību saprot tieši 18.gs. fiosofiju Francijā un daļēji Vācijā, kā arī Amerikā. Pie apgaismotājiem pieskaita franču filosofu un rakstnieku Voltēru (1694-1778), franču filosofu enciklopēdistu Denī Didro (1713-1784), franču filosofu Klodu Adrianu Helvēciju (1715-1771), franču filosofu Polu Anrī Holbahu, kā arī citus domātājus.…
