Vēl tikai pirms dažiem gadsimtiem liela sabiedrības daļa bija prece, kuru varēja pirkt un pārdot, cilvēka dzīvība bija mazvērtīga. 21.gs. pasaulē, protams ar izņēmumiem, cilvēkiem ir tiesības uz dzīvību, tiesības brīvi izteikties un izvēlēties savu dzīves ceļu, balstoties uz savām izjūtām un spējām, bet kā ir ar brīvību būt sev pašam? Ko īsti tas nozīmē un vai maz mūsdienās to iespējams realizēt?
Cilvēkam piedzimstot, doma tiek iesprostota materiālā ķermenī un nespēj bez tā izpausties. Doma grib un var paveikt daudz, tā spēj lidot un dzīvot mūžīgi. Cilvēks ir mirstīgs, viņam dots tikai mirklis no neizmērojamā laika un telpas, tādēļ viņš dedzīgi cenšas izdzīvot, apmierināt visas savas alkas gluži kā dzīvnieks. Dzīvnieki ir atkarīgi no sava ķermeņa vajadzībām, kas ļauj viņiem izdzīvot, tāpēc viņi tam pakļaujas, piemēram, kaijas lido, lai ēstu, un, lai arī cilvēku uzskata par visattīstītāko dzīvības formu, mēs nespējam pretoties šīm vajadzībām pilnībā – nevaram iztikt bez ēdiena un bez pajumtes – bet esam iemācījušies tās kontrolēt.…
