Tēze: Sociālās tiesības, pie kurām pieder arī sociālā palīdzība, ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas tiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādējādi sociālā palīdzība netiek sniegta visiem, kas to vēlētos, bet tikai vadoties no noteikta dzīves apstākļu līmeņa. Attiecīgais dzīves apstākļu līmenis tiek noteikts ar normatīvo aktu. Tas, vai ar normatīvo aktu noteiktais līmenis ir vai nav pietiekams, ir valsts sociālās politikas nevis tiesas izvērtēšanas jautājums.
Tiesas kompetencē nav iejaukties šajā politikā un noteikt citu dzīves līmeņa standartu nekā to izdarījis likumdevējs. Tiesa varētu iejaukties tikai tad, ja konstatētu, ka pieņemot konkrēto lēmumu, pieļauts vienlīdzības, patvaļas aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums.
…
Modernajā sabiedrībā ir divas pamatvērtības - brīvība un sociālais taisnīgums. Sociālajā politikā pamatvērtības ir sabiedrības sociālā drošība, sociālās tiesības, brīvība un sociālā vienlīdzība. Sociālā politika kalpo kā reakcija uz brīvības zaudēšanu un sociālo netaisnīgumu. Veiksmīga sociālā politika ir sabiedrības iekšējā miera nodrošinātāja. Sociālās attīstības mērķis ir uzlabot un paplašināt visu cilvēku dzīves kvalitāti. Neatkarības atgūšana, pāreja no autoritārā režīma uz demokrātisku sabiedrības attīstību izraisīja milzīgas pārmaiņas visas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā un īpaši sociālās drošības jomā, izvirzot to uzmanības centrā. Aktualizējās visas tās iedzīvotāju problēmas, kas skar sociālo aizsardzību un drošību. Paātrinātā tempā norisinājās sabiedrības noslāņošanās. Dažu gadu laikā cilvēki iepazinās un saskārās ar tādiem jēdzieniem kā bezdarbs, nabadzība, maznodrošinātība, par ko citur pasaulē runā jau sen.
