Sociālajiem pētniekiem, no plašā sabiedriskās dzīves klāsta ir jāatlasa pat vissīkākās informācijas druskas. Datu krāšana ir selektīva un bieži noved pie pētījumu progresa. Gan sociālie pētnieki, gan žurnālisti meklē pētījumu pierādījumus. Liels risks gan sociālajiem pētniekiem, gan žurnālistiem ir selektīvu (atlasītu) pierādījumu vākšanas nepieciešamība. Abu šo jomu darbiniekiem ir jācenšas iegūt pamatotus un ticamus pierādījumus.
Sociālie fakti var būt nekonkrēti, tāpat kā no aizspriedumiem brīva žurnālistika. Šīs divas nozares ir līdzīgas savā “apsēstībā” ar patiesību jeb ticamību, kas ir sociālo pētījumu kompetence. Kad sabiedriskā dzīve ir reprezentēta, gan sabiedrības pētnieki, gan žurnālisti veido un veic datu salīdzināšanu. Līdzība starp žurnālistu un sociālo pētnieku darbu, bieži vien ir pārsteidzoša.
Sociālo zinātņu auditorija sagaida sociālās zinātnes attēlojumu:
• fenomena adresāts ir kāds sociāli nozīmīgs virziens;
• piederība sociālai teorijai ir tieša vai netieša;
• balstītu vai iekļautu plašā, atbilstošu pierādījumu, kopsummā;
• pierādījumu sistemātiskās analīzes rezultātus.
…
