Salīdzinājumā ar kaimiņzemi Franciju, itāļu tēlotājmākslā 18. gadsimtā pārsvarā saglabājās iepriekšējā gadsimta klasicisma un baroka tendences. Tomēr katoļu baznīcu un piļu oficiālais, pompozais baroks pamazām zaudēja savu nozīmi. Aizvien populārāka kļuva stājglezniecība, neoficiālie žanri un mākslinieku individuālie meklējumi, kuros sava loma bija arī Rietumeiropā tik populārajam rokoko.
18. gadsimtā, it īpaši tā pirmajā pusē, Itālijā valdošais stils bija vēlīnais baroks. Tas atspoguļojās gan tēlniecībā un arhitektūrā, gan altārgleznās, fresku un stājglezniecībā. Dekoratīvās un fresku glezniecības attīstībā liela nozīme bija kvadratūrismam. Šī skola atbrīvoja glezniecību no perspektīvas kā telpas uzbūves pamatprincipa. Vairāku mākslinieku darbos perspektīva vairs neatklāja telpas dziļumu un tie sāka atgādināt apgleznotus priekškarus (Tjepolo, Boloņas skolas pārstāvis Džuzepe Marija Krespi (1665 - 1747)).
18.gadsimtā aktīva mākslas dzīve koncentrējās galvenokārt Venēcijā, kas līdz pat gadsimta beigām bija neatkarīga republika.…
