Aspazijas liriskā varone ir kļuvusi par cīnītāju, kuru nekas nespēs apturēt, viņa ir gatava piecelt sev līdzi arī savu tautu, iedvesmot to un vadīt šajā cīņā, kur neviens mūris nebūs par augstu, lai tam pārkāptu, un neviena upe nebūs par platu, lai to pārpeldētu. Viņa nav gatava padoties, tikai pieņemties spēkā, augt un mainīt šo valsti, šo pasauli.
Aspazijas “Sarkano puķu” liriskā varone no meitenes ar lieliem mērķiem kļūst par sievieti, kas ir gatava cīnīties un iedvesmot citus, no sapņotājas pāraug par cīnītāju. Sākumā tas nav nekas vairāk par cēliem un lieliem mērķiem, viņa lēnām pieaug, izbauda mīlestības skaisto burvību un sapņu un fantāziju valdzinājumu, līdz ir nobriedusi nesēdēt malā. Neskatoties uz citu uzskatiem un nicinājumu viņa klaji pauž savu viedokli par nākotni, par pārmaiņām, ko var veikt tautas labā, ka dzejai nav jābūt tikai izklaides avotam, tā var mainīt pasauli, un tā to darīs. Viņa ir izcietusi savas sāpes, no pašas iekšējiem pārdzīvojumiem un cīņām ieguvusi spēku, lai celtu sev līdzi citus, iedvesmotu un radītu pārmaiņas.
…
