Šie paši ticīgie tiek arī pielīdzināti bērniem, jo viņi katru notikumu pavērsienu uztverot pārāk saasināti, kā zīmi – vai nu, ka viss ir ļoti labi, vai arī kā pasaules galu. Šos notikumus ietekmē vēl viens tēls – jūra. Droši vien par paraugu ņemta jūra, jo tā ir savā ziņā neparedzama, taču tik pat arī paredzama. Ir zināms, kur atrodas tās krasti un ka tā atkal atskalos ko jaunu vecā vietā, taču minētais pūlis atsakās no pārmaiņu pieņemšanas, domājot, ka tās vienmēr novedīs tikai un vienīgi pie ļauna. Taču, kad izrādās, ka tā nav, viņi atkal pierod pie jaunā līdz tas paliek par veco un šis cikls nebeidzami atkārtojas. Zaratrusta mēģina cilvēkiem parādīt šī cikla būtību, taču nav galvots, ka tie to jebkad izpratīs, turpinot pieturēties pie vecajām vērtībām. Ar to varētu tikt norādīts uz reliģiju maiņām, kas ir tik biežas, taču cilvēki arvien atsakās tās pieņemt. Ja uz šo lūkojas ārpus reliģijas konteksta, varētu tikt domāts arī par sociālajām normām, to izmaiņām vai arī gluži vienkārši izmaiņām tajā, kas tiek uzskatīts par labu, kas – par ļaunu.…
