Runātprasme nav iedomājama bez skaņām un vārdiem, kas ir mūsu valodas pamats, bet cilvēka runa nav atsevišķu skaņu un zilbju mehānisks virknējums. Runa pauž norises smadzenēs, ko sauc par domāšanu, par iekšējo runu. Olga Bormane uzsver, ka vārds vispirms rodas cilvēka prātā, atbalsojas sirdī un tikai tad tas drīkst nonākt „uz mēles”. (1, 9.lpp.) Savukārt vārds pēc savas būtības un teorijas ir patstāvīga valodas vienība, zīme, ko izmanto kā saskarsmes un izziņas līdzekli, lai apzīmētu jēdzienus un izteiktu attieksmes starp tiem. (2, 643. lpp.) Tātad varam secināt, ka arī valoda vispirms rodas cilvēka prātā, tad atbalsojas sirdī un visbeidzot izskan skaļi, līdz ar to var droši teikt, ka valoda veidojas cilvēka prātā un domās.
Galvenais fakts, ar kuru mēs saskaramies, ģenētiskā aspektā aplūkojot domāšanu un valodu, ir tas, ka attiecības starp šiem procesiem visā attīstības gaitā ir nevis pastāvīgs, nemainīgs, bet gan mainīgs lielums. Attiecības starp domāšanu un runu attīstības procesā mainās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.…
