„Tīrā” veidā praksē neviens no stiliem nav sastopams, tomēr parasti kāds no stiliem dominē. (Inne, Gailīte, Lūse, Zīds,1996, 79) Es uzskatu, ka vislabākais stils priekš manis ir demokrātiskais vadības stils – zelta vidusceļš. Šis stils ir tā kā apvienots kaut kas no liberālā un kaut kas no autoritārā, ko savienojot kopā rodas labums gan padotajiem, gan vadītājiem. „Attiecības ar darbiniekiem ir būtiska vadības stila sastāvdaļa...” (Reņģe, 2007,106). Šīm attiecībām ir jābūt saliedētām un draudzīgām, neskatoties uz to, ka darbinieks un vadītājs „stāv” katrs uz sava pakāpiena. Lai darbā virmotu pozitīva atmosfēra, lielāko ties tas ir atkarīgs no vadītāja – kā viņš attiecas pret saviem darbiniekiem. Protams, ar izņēmuma gadījumiem, ja vadītājam tiek doti konkrēti uzdevumi no augstākstāvošajiem, tad no demokrātiskā stila vadītājam nebūs nevienas īpašības, jo viennozīmīgi tas būs autoritārs stils. Kā jau Raimonds Inne un viņa kolēģi minēja, ka tīrā veidā šie stili nepastāv, tad kaut kurā situācijā darbiniekiem ir jārēķinās, ka būs tā, kā viņi to nevēlas, bet tas ir vajadzīgs.…
