Inovācija vai inovatīvā darbība ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā.1 Ar inovācijām saistītas lielas cerības, tās uzskata par drošu attīstības dzinējspēku, tāpēc tām veltītas programmas un projekti. Valstīs, kurās inovācijām un to ieviešanai tautsaimniecībā ir radīti piemēroti apstākļi, ekonomiskā attīstība ir sekmīgāka. Arī Latvijas stratēģiskās attīstības plānos tiek plaši pielietots tāds jēdziens kā “inovatīvā ekonomika”.
Eksperti apgalvo, ka 21. gadsimtā inovācijas kļūst par galveno tautsaimniecības attīstības virzītājspēku, ka nākotne piederēs inovatīviem cilvēkiem, t.i., cilvēkiem, kuri būs apveltīti ar intuīciju, fantāziju un iztēli, ar tieksmi uz piedzīvojumiem, ar spēju riskēt.…
Inovācija vai inovatīvā darbība ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Ar inovācijām saistītas lielas cerības, tās uzskata par drošu attīstības dzinējspēku, tāpēc tām veltītas programmas un projekti. Valstīs, kurās inovācijām un to ieviešanai tautsaimniecībā ir radīti piemēroti apstākļi, ekonomiskā attīstība ir sekmīgāka. Arī Latvijas stratēģiskās attīstības plānos tiek plaši pielietots tāds jēdziens kā “inovatīvā ekonomika”. Eksperti apgalvo, ka 21. gadsimtā inovācijas kļūst par galveno tautsaimniecības attīstības virzītājspēku, ka nākotne piederēs inovatīviem cilvēkiem, t.i., cilvēkiem, kuri būs apveltīti ar intuīciju, fantāziju un iztēli, ar tieksmi uz piedzīvojumiem, ar spēju riskēt. Mūsdienās inovācijas gatavojas kļūt par nozīmīgāko ekonomiskās attīstības faktoru, nobīdot otrajā plānā investīcijas. Inovāciju cena un ieguldītā kapitāla atdeves efektivitāte reti tiek vērtēta globālā un ilgtspējīgas attīstības aspektā, tāpēc inovitātes efekts ir īslaicīgs, inovāciju izmaksas – neattaisnoti augstas. Globalizācija un inovāciju faktori ekonomistiem atklājuši agrāk nepamanītus fenomenus kā izpētes objektus, piemēram : • darbaspēks, kas nav moderni tehnoloģiski izglītots, no resursiem kļūst par apgrūtinājumu – par sociālas spriedzes un politisku konfliktu avotu; • valsts investīcijas izglītībā dod divas reizes lielāku atdevi nekā tieši ražotnēs un iekārtās ieguldītie līdzekļi; • tālredzīgāk un produktīvāk ir augsto tehnoloģiju industrijas atbalstīt nevis ar subsīdijām, bet ar valsts netiešās intervences mehānismiem, veidojot valsts intelektuālo kapitālu ; • plānošana 2 – 5 gadus uz priekšu, kā tas notiek lielākajā daļā privāto uzņēmumu, no ilgtermiņa attīstības viedokļa ir nepietiekama – ilgtermiņa attīstības problēmas valstī ir jārisina ar valsts zinātnes un tehnikas attīstības ilglaicīgu programmu palīdzību; • globālā skatījumā nopietns drauds ilgtspējīgai attīstībai ir megakorporāciju ietekmes palielināšanās, kas nozīmē konkurences eroziju.
