-
Latvijas valstiskuma pirmie gadi, 1918.-1922.g: iekšpolitiskās un ārpolitiskās problēmas
Latvijā vācu okupācijas režīms turpinājās līdz 1.pasaules kara beigām - 1918.gada 11.novembrim, kad tika parakstīts Kompjenas pamiera līgums. Latvijas vēsturē sākās jauns nozīmīgs posms.
1917.gada beigās - 1918.gadā nodibinājās divi latviešu politiķu organizatoriskie centri, kam bija liela nozīme neatkarīgās Latvijas izveidošanā. Latviešu politiķu ilgstošā krieviskā orientācija (kopš jaunlatviešu kustības laikiem) tika radikāli mainīta. Ar boļševistisko proletariāta diktatūras Krieviju lielākajai daļai sabiedrisko darbinieku nebija pa ceļam. Valkā 1917.gada 17.novembrī nodibinājās Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), ko pārstāvēja J.Goldmanis, Z.Meierovics, J.Akuraters, O.Nonācs, V.Zamuels, K.Skalbe, A.Kroders u.c. Par savu tuvāko mērķi padome izvirzīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu. Pēc Latvijas okupācijas padome pārcēlās uz Petrogradu un tur 1918.gada janvārī pieņēma lēmumu izveidot neatkarīgu demokrātisku Latvijas republiku, apvienojot visas latviešu apdzīvotās teritorijas un atdaloties no Krievijas. Savukārt vācu okupētajā Rīgā latviešu politiķu grupa nodibināja Demokrātisko bloku ar K.Ulmani un M.Valteru priekšgalā.
Dažādie latviešu politiķu grupējumi īsā laikā proklamēja trīs dažādas valstiskas iekārtas Latvijā. 1917.gada 9.decembrī provāciski orientētie politiķi (A.Krastkalns, F.Veinbergs, H.Kempelis) atbalstīja vācbaltu muižniecības un Vācijas plānu par Baltijas valsts nodibināšanu. Tajā bija paredzēts Baltiju pievienot Vācijai. Tādu pašu lēmumu 1917.gada 6. un 7.novembrī pieņēma Vidzemes, Igaunijas un Rīgas apvienotais landtāgs.
1918.gada 4.decembrī Maskavā nodibinājās Latvijas Pagaidu padomju valdība ar P.Stučku priekšgalā. Šī valdība savā 17.decembra Manifestā paziņoja par neatkarīgas Latvijas Padomju republikas nodibināšanu un visas varas pāreju padomju rokās. Decembrī latviešu strēlnieku pulki (jau kā Sarkanās armijas daļa) ienāca Latvijas teritorijā un 1919.gada 3.janvārī ieņēma Rīgu. P.Stučkas vadītā padomju valdība Rīgā noturējās piecus mēnešus - līdz 1919.gada 22.maijam, bet Latgalē - visu 1919.gadu. 1920.gada 13.janvārī tā demisonēja.
…
Latvijā vācu okupācijas režīms turpinājās līdz 1.pasaules kara beigām - 1918.gada 11.novembrim, kad tika parakstīts Kompjenas pamiera līgums. Latvijas vēsturē sākās jauns nozīmīgs posms. 1917.gada beigās - 1918.gadā nodibinājās divi latviešu politiķu organizatoriskie centri, kam bija liela nozīme neatkarīgās Latvijas izveidošanā. Latviešu politiķu ilgstošā krieviskā orientācija (kopš jaunlatviešu kustības laikiem) tika radikāli mainīta. Ar boļševistisko proletariāta diktatūras Krieviju lielākajai daļai sabiedrisko darbinieku nebija pa ceļam. Valkā 1917.gada 17.novembrī nodibinājās Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), ko pārstāvēja J.Goldmanis, Z.Meierovics, J.Akuraters, O.Nonācs, V.Zamuels, K.Skalbe, A.Kroders u.c. Par savu tuvāko mērķi padome izvirzīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu. Pēc Latvijas okupācijas padome pārcēlās uz Petrogradu un tur 1918.gada janvārī pieņēma lēmumu izveidot neatkarīgu demokrātisku Latvijas republiku, apvienojot visas latviešu apdzīvotās teritorijas un atdaloties no Krievijas. Savukārt vācu okupētajā Rīgā latviešu politiķu grupa nodibināja Demokrātisko bloku ar K.Ulmani un M.Valteru priekšgalā.
