Kad es pirmo reizi ieraudzīju šo gleznu, man acīs iekrita visa glezna. Tāpēc, manuprāt, gleznai nav galvenā akcenta. Mākslinieks ir visus gleznas akcentus un fonu salicis vienlīdzīgi. Šo vienlīdzību palīdz „noturēt” sārtā krāsa, kas ir redzama debesīs(gleznas fons), ēkā(viens no gleznas akcentiem), ļaužu pūlī(gleznas akcents) un vēl arī vienā vietā, tālumā redzamajā pilsētā.(kaut arī uz pirmo skatienu tas acīs neiekrīt, kārtīgāk aplūkojot gleznu to var skaidri saredzēt).
Skaidrās un gaišās debesis, tās izraisa mierīgumu un padara gleznu rāmu. Skatoties tajā, tā man atgādina tādu kā saulainu svētdienas rītu. Svētdienas rīti vienmēr man asociējas ar spožu saulīti, skaistu dienu un mazliet sāpošu galvu, dienu, kad neko var nedarīt. Tieši debesis piešķir šai gleznai šo rāmo „dabu” un iedveš cilvēka sirdī siltumu. Kad raugies uz gleznas debesīm, tad automātiski pamani arī ēku, kuras skursteņi mazliet saplūst ar tām.…
