Lasot šo divu autoru dzeju, jutos tā, it kā būtu nokļuvusi kādā citā pasaulē. Netradicionālā pasaulē. Manuprāt, šī pasaule katrā dzejolī ir pavisam atšķirīga. Tas ir atkarīgs no autora izjūtām, noskaņojuma un dvēseles pārdzīvojumiem laikā, kad dzejolis ir tapis.
Viena no šī mākslas virziena iezīmēm ir neparastais telpas tēlojums. Visbiežāk šajā dzejā tā ir pilsēta ar tās ielām, cilvēkiem un visu pārējo, kas sastopams ielās. L. Tauna dzejā tā ir Ņijorka, uz kuru viņš pārcēlies 1950. gadā.
„Ieslīdēdams no Veselauskas pagasta augļu dārziem
Manā pār Ņujorkas debesskrāpjiem izplestajā plaukstā (..)”
Arī G. Saliņa dzejolī „Sētsvidus idile Ņujorkā” darbība notiek ASV. Manuprāt, dzimtās zemes – Latvijas – ainas ļoti cieši savicojas ar lielpilsētu…
