-
Aristokrātu dzīve 17.gadsimtā, Luijs XIV
Balets un opera, kas ilga vairākas stundas un kurās galminiekus nomainīja profesionāli solisti, bija pašas svētku „programmas” elementi, kas atspoguļoja monarha „politisko” vēstījumu galmam un sabiedrībai kopumā.”
Visbeidzot, kā notika karaļa glorifikācija? “Arhitektūra, māksla un literatūra, opera un svētku ceremoniāls, ko Eiropas vadošās ciltes gandrīz simt piecdesmit gadu garumā līdz Franču revolūcijai 1789.gadā pārņēma no Francijas, ir definējams pēc Pītera Bērka (Burke) domām kā multimediāls varas glorifikācijas piemērs. (..) tika iekļautas uzrunas un slavinajumi (panegiriki) valdniekam, izmantojot alegorisku tēlu darbības, to simbolisku nozīmi slavināšanas veidošanā.” Šie ir instrumenti, kas tika izmantoti glorifikācijai. Karalis tika celts godā visos iespējamos veidos.
Baroka posms kultūras vesturē ir nudien interesants un palasot par to vairāk informācijas, var nonākt pie dažādiem atklājumiem. Izklaides, svētki, dzīres, kāršu spēles, uguņošana un vēl daudz kas cits… Ieskatoties aristokrātu izšķērdīgajā dzīvē, var uznākt liela skaudība, gan šoks, gan nesapratne. Vai tik tā aristokrātu dzīve nebija viena pasaka? Tur noteikti slēpjas kas vairāk. Varbūt tā pārlieku lielā publiskā dzīve bija tikai maska aiz kā paslēpties? Par šo ir vērts padomāt.
…
17.gadsimta sabiedrība tika iedalīta kārtās jeb slāņos, un karalis piederēja pie kārtas, kuru sauca aristokrātija. Tas bija sabiedrības augstākais, priviliģētais slānis, elites kārta. Absolūtais monarhs, Francijas un Navarras karalis, kuru slavināja aristokrāti, bija Luijs XIV, kas pazīstams arī kā Saules karalis. “Viņš tika uztverts kā svētais; pastāvēja uzskats, ka karaļa pieskāriens ir maģisks un var pat „izārstēt” vienkāršos ļaudis; karalis bija dominants; pastāvēja uzskats, ka karalis ir diplomātisks un viņu ārkārtīgi interesē savas tautas liktenis; karalis, bez šaubām, mīlēja greznību un bija izsmalcināts; ja karalis kaut ko bija ieņēmis prātā, tad tam tā arī bija jānotiek; karalis ir arī iedomīgs; pēc slimības, kurā karalis zaudēja visus savus matus, viņš sāka nēsāt parūku un kopš tā laika nav iedomājams bez tās; karalis bija arī varaskārs un kaujiniecisks; karalim bija nozīmīga loma visā Francijas sabiedrībā, it īpaši politiskajos un militārajos jautājumos; karalis majestātiskumu un greznību vērtēja augstāk par komfortu.”
