Nav viegli izprast brīvības būtību, ja dzīves laikā nākas saskarties ar vairākām tās formām - personas, valsts, gribas, izvēles brīvību...Lai nu kā, domāju, ka ir pavisam divas visaugstākā līmeņa brīvības - personas, t.i., mana kā cilvēka, kā dzīvas būtnes brīvība pirmkārt jau uz lemtspēju attiecībā uz sevi pašu un savu darbību; un tad vēl valsts brīvība kā veselas sabiedrības, vienotas domas un vienotu nākotnes mērķu brīvība. Valsts brīvība būtībā ir daudzu jo daudzu personu brīvību brīvība, kas nosaka, cik lielā mērā mēs katrs varam sajust un apjaust savu personisko brīvību, kaut gan, lai arī kādi nebūtu apstākļi valsts līmenī, katram cilvēkam vienmēr piederēs zināma personas brīvības deva. Taču tā ir tikai deva nevis pilnasinīga un - kas galvenais - īsta brīvība. Tādēļ ir ļoti svarīgi panākt lai abas šīs brīvības patiesi pilnīgi eksistētu un savstarpēji mijiedarbotos. Ja starp tām nav mijiedarbības, tad viena no tām vai nu neeksistē, vai arī ir stingri ierobežota, apspiesta. Tā kā personas brīvību, neiznīcinot pašu cilvēku, pilnīgi apspiest un likvidēt nevar, jo tā ir nesaraujama saikne ar paša cilvēka iekšējo būtību un mentālo gudrību, tad visbiežāk tiek ierobežota un atņemta brīvība valstij.…
