Kā tēmas pieteikumu un ievadītāju savā liriskajā pasaulē, Aspazija izmanto Eiropas literātu (Heini, Paulu Heizi, Arni Gaborgu u.c.) - ideju pērles, kas sasaucas ar pašas dzejnieces radīto noskaņu un izvirzītajiem jautājumiem. Dzejoļu krājums „Sarkanās puķes” skar ne vien pašas varones dvēseles dažādās šķautnes, bet atveido arī varones kā mesiānes ambiciozās prasības. Protesta un nolieguma gars saceļas pret esošo pastāvēšanas formu. Un tiecas pēc jaunas un labākas pasaules.
Pirmajā nodaļā „Bez ideāla” - romantiķiem raksturīgajā garā tiek noliegta jebkāda veida eksitence, kas pastāv bez ideāliem. Asi atskan maksimālisma pilni aicinājumi neiet ērti iemīto taku, bet gan tvert dzīvi pilnasinīgi.
„Ne vidus ceļu laipot,
Es gribu pilnību!
Šo drusku labu – ļaunu
Līdz nāvei ienīstu!” („Kur?” 71.lpp.)
Tomēr dzejolī ir jūtamas šaubas, neziņa, neizpratne. No vienas puses tiek rādīta liriskās varones paštaisnīgā pārliecība par to, kā ir jādzīvo, no otras puses, varonei nav viennozīmīgi skaidrs kā reāli to īstenot. Sāpes un nespēja samierināties ar vienmuļo tagadni ir tās, kas varonei piešķir cīņas, nepadošanās spēku.
Liriskā varone dzīvo divās pasaulēs – reālajā un ideālu. Šo divu pasauļu kontrastu sadursme ir tā, kas varonē rada disharmonijas sajūtu.…
