Gothards Frīdrihs Stenders jeb, kā pats sevi iesaucis,Vecais stenders, nācis no mācītāju ģimenes un bijis ļoti pietuvināts baznīcas dzīvei, bijis ļoti garīgs un dievbijīgs cilvēks. Vecais Stenders ir ļoti nozīmīgs personāžs Latvijas literatūras un rakstības rašanās procesā, jo ir bijis pirmais, kurš uzsāka rakstīt latviešu valodā darbus, kuri vairs nebija reliģiska rakstura, tādejādi atstājot iespaidīgu latviešu, pirmās diļliteratūras, mantojumu.
Šajā laikā dievbijība un Dieva esamība caurvij gan Stendera dzeju,gan populārzinātniskos (“Augstas gudrības grāmata”), kā arī laicīga satura (“Stāsti un pasakas”) Stendera darbus, tomēr neskatoties uz to, Stendra dzejā līdzās reliģiskajam faktoram tiek nostādīts pats cilvēks – zemnieka tēls un tā dzīve uz šīs zemes. Stendera dzejā esošajam zemnieka tēlam tiek piedēvētas tādas īpašības, kurām pēc autora domām jāpiemīt ideālam/pilnvērtīgam zemniekam – Dievbijība, līksms prāts, čaklums un izglītība.
…
