Treškārt, nāvessods noziedzniekam atņem iespējas jel kad dzīvē pastāvēt un kaut ko darīt, taču tas neatgriež atpakaļ to dzīvību, kas tikusi noslepkavota, izpildot nāvessodu noziedzniekam.
Kas attiecas uz citāda veida noziegumiem – zādzībām, demolēšanu, tās izdarot nevajadzētu piespriest nāvessodu, jo atkal tas būtu pārāk viegls sods tādā ziņā, ka noziedznieks no tā neko neiemācītos, taču smags tādā ziņā, ka viņš nebūtu atņēmis cita cilvēka dzīvību vai nodarījis smagus miesas bojājumus. Noziedznieks no nāves sprieduma neko neiemācītos, viņš vienkārši būtu miris. Tā vietā būtu nepieciešami smagi ieslodzījuma sodi, kalpošana valstij, lai tas spētu saprast, ko ir darījis nepareizi, lai nekad mūžā neatkārtotu noziegumus.
Kopumā varu secināt, ka nāvessodus nevajadzētu izmantot pasaulē, jo tie nekalpo kā sods, kas pārmācītu noziedzniekus, tie neatgriež citu cilvēku dzīvības, bieži vien tie var būt piespriesti pamatojoties uz pārāk vājiem noziegumiem, piemēram, zādzībām. …
