ZIGMUNDS FREIDS UN VIŅA IZVIRZĪTĀ TEORIJA
Freida priekšstatus par cilvēka psihi un personību sauc par „ klasisko psihoanalīzi ” jeb freidismu ( reizēm arī – „ortodoksālo” psihoanalīzi ). Gandrīz vienlaicīgi no Freida nošķīrās divi viņa tuvākie līdzgaitnieki: Alfreds Adlers, kas izveidoja savu pieeju, dēvētu par individuālpsiholoģiju, un K. G. Jungs ar savu izveidoto koncepciju – analītisko psiholoģiju.
Atšķirībā no akadēmiskās psiholoģijas, kas pieņēma, ka nav nekā tāda, ko cilvēks neapzinās, Freids izvirzīja pieņēmumu, ka psihē pastāv arī neapzinātā daļa, kas veido lielāko daļu psihes.
Freids visvairāk pievērsās cilvēku instinktu pētīšanai, viņš analizēja sapņus kā vistiešāko bezapziņas tēlu izpausmi, jo uzskatīja, ka sapņos visskaidrāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi un sapnis ir kā durvis uz cilvēka bezapziņas visdziļākajām dzīlēm. Saskaņā ar Freida psihoanalīzes teoriju daudzu saslimšanu cēlonis meklējams tieši bezapziņā un slimības cēloņu izskaidrošana spēj cilvēku no slimības atbrīvot. Freids uzsvēra bezapziņas lielo nozīmi personības attīstībā un uzskatīja dzimumtieksmi par galveno cilvēka rīcības dzinuli.
Laikā, kad Freids radīja savu koncepciju, tāds zinātnisks termins kā personība nepastāvēja. To, ko Freids raksta par psihi, mūsdienu izpratnē var attiecināt uz personību. Personība kā specifisks psiholoģijas termins parādījās samērā vēlu – 20. gs. beigās.
Freida priekšstati par psihes struktūru gadu gaitā mainījās.
Varam runāt par 2 psihes modeļiem – topogrāfisko un strukturālo.
…
