Par cilvēka lielumu
Noslēdzot grāmatu ar runu „Par cilvēka lielumu” Fihte cildina cilvēku un tā spējas, kas prot visu ‘’salikt pa plauktiņiem’’.
‘’ Viss, kas tagad vēl ir bezveidīgs un nesakārtots, pateicoties cilvēkam, pārvērtīsies visskaistākajā kārtībā, un tas, kas jau tagad ir harmonisks, kļūs saskaņā ar līdz šim neizpētītiem likumiem arvien harmoniskāks. Cilvēks ienesīs kārtību mudžeklī un plānu vispārējā sajukumā; pateicoties viņam, pat trūdēšana veidos un nāve aicinās uz jaunu, brīnišķīgu dzīvi.
Turpinot iepriekš iesākto tēmu par cilvēka dzīves mērķi un jēgu, uzsverot, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un ja ne šajā, tad kādā nākamajā dzīvē cilvēkam ir iespēja laboties un augt. Mēs katrs veidojam savu dzīvi savādāk tomēr ‘’ lai kur tu dzīvo, tu, ja vien tev ir cilvēka seja, - pat ja tu, būdams vēl uz robežas ar dzīvnieku, zem uzrauga nūjas stādi cukurbietes vai arī Ugunszemes piekrastē sildies pie liesmas, ko neesi iededzis pats, līdz tā apdziest, un rūgtu raudi par to, ka tā negrib saglabāties, pat ja tu man šķiet esam visnekrietnākais, visnožēlojamākais ļaundaris, tu tomēr esi tas pats, kas esmu es, jo tu man vari sacīt: “Es esmu.” ’’
‘’Man izzūd zeme un debesis, un laiks, un telpa, un visas juteklības robežas; un kā lai man neizzustu indivīds? – Pie tā atpakaļ es jūs nevedīšu’’ Fihte tomēr atdzīst, ka ir pienācis laiks, kad visas pārējās lietas, kuras it kā viena bez otras nevar pastāvēt tomēr izzūd.
…
