Cauri sārti violetajām, mūžīgi izkrāsotajām debesīm putni sasaucas, pirms vēl aust kautrīgā jāņtārpiņu gaisma. Tajā sirdsapziņa tik tīra rādītos kā dubļos nobristi zābaki, ar kuriem cauri septiņām mūžībām bez apstājas skriets. Neprāta pārņemtie putni kā negudri kliedz, piepildot vakaru savādām noskaņām, tik maģiskām un savādām, ka varbūt pat gribas tiem līdzi kliegt. …
