-
Mans skolotājs
Vēl viena īpašība, kas skolotājam bieži pietrūkst – tā ir prasme pieņemt cita viedokli, proti, uzskatīt skolēnu nevis par objektu, kam iekšā jāsabāž zināšanas, bet par partneri, personību, kurai drīkst būt savas domas, pat ja tās nonāk pretrunā ar manām. Tā, es domāju par to, cik lielisks skolotājs varētu būt Guntis Berelis – jo viņam tieši patīk salikt kopā pretrunas un pretējos viedokļus. Ko es vēl gribētu redzēt savā skolotājā? Prasmi pasmieties par sevi, nevis tikai par mūsu kļūdām. Ja mans ideālais skolotājs (un tāds man ir), dažreiz “nošauj greizi”, viņš (viņa) nekad nemēģina tēlot pārgudro, bet kopā ar mani vai nu pārbauda aplam ievietoto vārdiņu angļu tekstā, vai ielien kādā citā rokasgrāmatā, un mēs kopā novēršam šo kļūdu, turklāt vēl dziļāk aplūkojam attiecīgo gramatikas sadaļu. Ar savu skolotāju es nekad nejūtos aizvainota vai pazemota, viņas klātbūtne mani ceļ. Turklāt viņas (un arī viņas vīra) hobijs arī saistīts ar modernām mācīšanas tehnoloģijām, kas mani īpaši priecē.…
Kas vispār ir skolotājs? Uz šo jautājumu pastāv vesela virkne atbilžu, turklāt tās mēdz būt arī visai pretrunīgas. No vienas puses, skolotājs ir tas, kurš māca – ko māca, vai tikai savu priekšmetu, vai māca mācīties vispār, vai māca ar savu piemēru un attieksmi? No otras puses, skolotājs dzīvo mums līdzās kā cilvēks, kā personība, mēs sadarbojamies, iespējams, viņš pat kaut ko mācās no mums. Iespējams, ka, iemācījies kaut ko no mums, viņš (drīzāk tomēr viņa, jo vīriešu starp skolotājiem ir ļoti maz), vēlāk nodos to kādam citam. Vai, gluži otrādi, sapratīs, ka tā mācīt, kā viņš mācīja mūs, nemaz nevajadzēja.
