Referāts par Edvartu Virzu

Edvarta jūtīgā dvēsele bērnu dienu pārdzīvojumus „Billītēs” saglabā kā latviešu lauku sētas un cilvēku dzīves ideālu. Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu dzeju, sāka arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms pieteica kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāka parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija bija dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”. Viņš studēja franču klasisko un 19. – 20. gadsimta mijas dzeju, krievu modernos dzejniekus un antīkos autorus. Līdz 1915. gadam viņam ir vērtību atklāšanas, padziļināšanas laiks – pasauli, cilvēkus, notikumus viņš sāk skatīt un izprast 2 plāksnēs – reāli konkrētajā un simboliski mitoloģiskajā.
Gadi līdz Pirmajam pasaules karam bija šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas bija arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtās vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studēja franču dzeju. Līdz pat 1915. gada vasarai, kad Edvarta ģimene spiesta doties bēgļu gaitās. Tajā pašā gadā vācu lode nogalina dzejnieka vismīļāko cilvēku māti. 1916. gadā viņš kļūst par latviešu strēlnieku Zemgales 5. pulkā kopā ar citiem latviešu rakstniekiem un māksliniekiem. No 1915. līdz 1922. gadam tapa Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.). 1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis vairākus dzejoļus par saviem cīņu biedriem.
…