Kultūras vēsturi droši vien var aplūkot kā masku stafeti. Ar īstiem maksu plūdiem iezīmējās kinematogrāfijas sākotne. Amerikāņu mēmā komēdija kļuva par īpašu neapvaldāmas masku konkurences centru. Šajā tirgū tika piedāvātas negaidītākās un visdziļāko tradīciju maskas, taču par karnevāla karali kļuva Čārlijs Čaplins. Kāpēc ? Mīkla – tomēr tas nebūt nav amata noslēpums. Viņam neizdevās ne pārspēt izdomā Bastreu Kītonu, ne komēdijas tehnikas virtuozitātē – stalto haroldu Liodu. Tāpat diezin vai ir vērts meklēt atbildi plaši pazīstamajā Čaplina cilvēciskumā – šajā jomā viņu sen apsteidzis visrožainākais no pieaugušajiem kinomazuļiem Harijs Lengdons, kura maska noliedz ne tikai jebkuru maksu, bet, šķiet, pat arī ādu – tik jūtīga ir viņa sejas mīmika.
Kas tad īstenībā ir Čaplina tēla divdaļības pamatā ? Čehoslovāku ligvists Jans Mukaržovskis jau reiz norādīja uz Čaplina tērpu divējo dalījumu : augšējā daļa – katliņš, tauriņš kaklasiete un balts elsiņš pieder aristokrātiskas uzvedības respektablai pasaulei, bet apakšējāi – maisveidīgajām biksēm un milzīgajām kurpēm – piemīt izteikti deklasēts raksturs. Augšējā daļa ir par šauru, bet apakšējā – pārāk liela. Pie tam abas rīkojas pretrunīgi. Reizēm augšpuse un apakšpuse nonāk atklātā konfliktā, un tad var redzēt, kā “augša” ķeras pie spieķa, lai nomierinātu palaidnīgo “apakšu”, līdzīgi jātniekam, kas savalda zirgu. Čārlija divejādība atklājas ne tikai pa horizontālo, bet arī pa vertikālo asimetrijas sai – vairs ne ar tērpu, bet gan ar negaidītu rīcību.
…
