Savukārt Edgars ir impulsīvs, kaislību vadīts dēkainis, turklāt vēl dzērājs. Lai slēptu savas vājības, viņam reizēm jāmelo: ‘” Es prasīšu baronam, kas viņam tādus melus stāstījis” Edgars sacīja (..)”Tad tu dzirdēsi, cits neviens tavu prieku nav apskaudis, kā vecais pūķis”” Taču viņš spēj savas kļūdas arī atzīt, bet ne mācīties no tām. Noveles laikā viņš bieži runā par saviem netikumiem un saka, ka nožēlo tos, taču viņš tā arī nespēja noturēties bez alkohola.
Sākumā nekaitīgie meli mēdz pārvērsties par traģēdiju. Šādas sekas izraisīja Kārļa meli. Šie meli nogalināja viņam tik mīļo un ļoti dārgo Matīsiņu.
Andrs, Kārlis, Edgars – katrā no viņiem ir kas labs, tāds, ko savā raksturā vēlētos mēs paši, un arī kas nosodāms, arī kaut kas tāds, ko atpazīstam paši sevī. Viņi visi kopā veidotu ideālu cilvēku. Tomēr, vai viņi būtu mums tik tuvi, ja mēs nespētu noticēt, ka šādi raksturi tiešām varētu pastāvēt?
…
