Pirmās ziņas par materiālu, kas varētu būt līdzīgs ziepēm, ir atrastas Babilonijas izrakumu rakstos uz māla plāksnēm. Tur vēstīts, ka jau 2800 gadu pirms Kristus taukus vārīja kopā ar pelniem. Diemžēl raksti neatklāj, kādam nolūkam šis “vārījums“ tika lietots.
Savukārt senie ēģiptieši papirusos aprakstījuši, kā 1500 gadu pirms Kristus izgatavojuši dzīvnieku tauku, augu eļļas un sārmainās sāls maisījumu ādas slimību ārstēšanai. Ar šo materiālu apstrādāja ādu, un tad to noskaloja.
Arī Bībeles Vecās derības Mozus grāmatās minēts, ka matos iezieda pelnu un eļļas sajaukumu. Senie grieķi vannojoties izmantoja māla gabaliņus, smiltis, pelnus. Viņi arī iezieda ķermeni ar eļļu, ko pirms noskalošanās ar ūdeni ar īpašu rīku nokasīja.
Toties romiešu leģenda stāsta par to, kā radies ziepju nosaukums. Uz upurēšanas kalna Sapo tika dedzināti upurējamie dzīvnieki. Sadedzināto dzīvnieku tauki sajaukušies kopā ar māliem un tos lietus skalojis upē. Sievietes, kas tos atradušas, atklājušas, ka ar šīm “kalna dāvanām” mazgājot un skalojot drēbes, tās kļūst daudz tīrākas.
Ziepju vārīšana kā amats Eiropā parādījās jau 7. gadsimtā. Ziepju vārītāju ģilde turēja sava aroda noslēpumus slepenībā.…
