Tauku un sviedru dziedzeru slimības

4. Kontaktdermatīti, klīnika un ārstēšanas principi.
Kontaktdermatīts – dažādi ādas iekaisuma procesi, kurus var radīt ķīmiski vai fiziski faktori, kas iedarbojas uz ādu un izraisa morfoloģiskas pārmaiņas. Izpausmes var būt dažādas – nātrenes tipa izsitumi, perifolikulāri mezgliņiem vai lokalizēti sterili strutu pūslīši. Histoloģiski izpausmes ir tādas pašas kā jebkura cita dermatīta gadījumā.
Galvenokārt ir 2 kontaktdermatīta veidi:
1. Primārais kontaktdermatīts – izraisa obligātie kairinātāji, jeb vielas, kuras iedarbojas uz cilvēka ādu neatkarīgi no ādas stāvokļa vai organisma individuālajām īpašībām.
2. Alerģiskais kontaktdermatīts – norisinās kā alerģiska reakcija. Pacientu specifiska uzņēmība attiecībā pret kādiem fizikāliem, ķīmiskiem vai bioloģiskiem faktoriem, kas izraisa sensibilizāciju, un rada kontakdermatīta morfoloģiju.
Klīnika. Kontaktdermatītam raksturīgas niezošas papulas un vezīkulas uz eritematozas ādas. Hronisku formu gadījumā var būt lihenificēti niezoši izsitumi. Pacienti, kuriem ir alerģiskais kontaktdermatīts, simptomi attīstās pāris dienu laikā pēc ekspozīcijas vietās, kuras tika pakļautas alergēna ekspozīcijai. Dažos gadījumos, ja alergēns vāji ietekmē ādu un slikti iziet cauri raga slānim (piemēram, neomicīns), tad dermatīta pazīmes un simptomi var attīstīties arī vēlāk - līdz pat nedēļai no ekspozīcijas datuma.
Ārstēšanas principi. Gan primārā kontaktdermatīta, gan alerģiskā kontaktdermatīta gadījumā ir jāizšķir stadija – akūtā, subakūtā un hroniskā. Ārstēšanas pamatprincipi neatšķiras no citu dermatītu ārstēšanas.
Primārais, kas ir jāizdara, ārstējot dermatītu, ir jānosaka dermatīta cēlonis un jāpārtrauc šī cēloņa iedarbība uz pacientu. Ja tas nav iespējams, tad jāveic simptomātiska ārstēšana.
…