Latvijā joprojām dominē šaura antropoloģijas izpratne – pētījumi par cilvēka izcelsmi un morfofizioloģisko uzbūvi. Taču antropoloģija ir arī zinātņu nozare, kura pēta aktuālus kultūras, ekonomikas un politikas jautājumus.
Pirmie mēģinājumi ieviest antropoloģiju kā patstāvīgu akadēmisku disciplīnu Eiropā notika 19.gs. pirmajā pusē. Edmunts Līčs sacīja, ka tolaik antropoloģija veidojās kā zinātne par pirmatnējo cilvēku.
19. un 20. gs. mijā Frensis Boass izvirzīja kultūras relatīvisma teoriju, kas oponēja rasu teorijai, pierādot, ka bioloģiskās atšķirības starp cilvēku grupām nesakrīt ar to iedalījumu rasēs, un ka pats šis iedalījums ir ļoti neprecīzs. Par galveno cilvēku daudzveidības avotu pēc šīs teorijas jāuzskata nevis rase, bet atšķirības starp dažādām kultūrām. Ikvienu kultūru var uzskatīt par vēsturiski un ģeogrāfiski specifisku iezīmju krājumu, to nevar vērtēt kā vairāk vai mazāk attīstītu.…
