Ziemeļnieks reiz rakstīja Rihardam Rudzītim: „Ko gan lai daru, ka man ir tik nejauka daba: pirmā mīlestība padarīja mani par narkotiķi, otrā iedzina ārprātīgo namā, bet trešā, ja viņa nāks, atnesīs man nāvi. To es jūtu..” Un tā arī drīz vien notika.
Daudzi no Ziemeļnieka labākajiem dzejoļiem tapuši Valmierā, viesojoties pie māsas Alīdas, tikko kā atstājis Sēnfeldta nervu slimnīcu. Neilgi pēc tam, Jānis pēdējo reizi satikās ar Edvardu, viņa tam atzinās mīlestībā un, pēc dzejnieka lūgums, solījās nekad neprecēties.
Raiņa nāve, vēlāk arī Zeiferta, Ziemeļniekam lika atkal aizdomāties. „Nu mums beidzot radies īsts dzejnieks!” Ziemeļnieka gaitu sākumā reiz teica Zeiferts. Vēlāk viņš vienmēr Ziemeļnieku balstīja un pamācīja, tāpat kā Rainis neliedza tam savu labvēlību. Taču drīz vien, pēc kādas sarunas ar Pāvilu Rozīti, Zeiferta bēru rītā, Jāņa dvēselē izdzisa vēl kāds stars – sīks cerības un prieka stars, kas viņu vienoja ar dzeju. Nu viņš vairs neticēja savai dzejai.
Iznāca ceturtā dzeju grāmata „Naktis”. …
