Kad saticis Mēness meitiņu, pabučojās un atkal – tulko Faustu. Lai arī Rainis un Aspazija aizgāja mūžībā, poēzija nerimās, jo laiku no laika šo un to citi atkal patulko. Eslingenē, Vorkutā, Stokholmā, Ņujorkā, Maskavā un Visbijā, tepat mīļā Latvijā, visi tulko šo un to. Pēc šī dzejoļa vienmēr atcerēšos divas lietas – kur Rainis, tur Fausts, kā arī, kad nebūs ko darīt – paņemšu un patulkošu Faustu.
Ceļojums Raiņa pasaulē nekad nebeidzas, jo vienmēr paliek ilgas uzzināt, kas slēpjas viņa dvēseles dziļākajā nostūrī. Pasaule aizslēdz mūsu dvēseles, taču Rainis ļāva tai runāt. Viss pāriet dzīvē, viss paliek mūžībā – šie ir Raiņa vārdi, kas attiecināmi uz viņu pašu. Es nebaidos nosaukt viņu par leģendu, jo viņa devums latviešu tautai, kā arī ikvienam indivīdam, ir neizmērāms. Rainis – mūžam dzīvs latviešu sirdīs.
…
