Valsts tiesiskajam pienākumam aizsargāt latviešu valodu (leģitīms mērķis) ir spēcīgs konstitucionāls pamats. Tomēr, ja valsts, mainot valodas prasību noteikšanas vai apliecināšanas kārtību, faktiski atceļ vai padara nederīgus iepriekš personai izsniegtus valodas prasmi apliecinošus dokumentus un tādējādi liek personai “pierādīt vēlreiz” to, kas jau bija apliecināts, — šāda rīcība var pārkāpt personu tiesības (īpaši vienlīdzības / ne diskriminācijas principu un tiesiskās paļāvības / juridiskās noteiktības principu), ja to nepamato ar likumīgu, nepieciešamu un samērīgu publisku interesi un ja netiek nodrošinātas atbilstošas pārejas/garantijas.…
Latvijas Republikā ir atsevišķa sabiedrības daļa, kuru veido personas ar trešo valstu pilsonību, taču kuras Latvijas Republikā uz patstāvīgu dzīvi pārceltas laika periodā starp 1940. gadu un 1991. gadu. Šādām personām ir gan cieša saikne ar Latvijas Republika, gan domicils, gan darba stāžs, pensijas uzkrājumi valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, īpašumi. Lielai daļai no šīm personā ir piešķirtas patstāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā. Minētās uzturēšanās atļaujas paredz pienākumu pārvaldīt valsts valodu noteiktā prasmju līmenī. Latvijas Republika, mainot prasības šādu prasmju līmeņa sasniegšanai un pierādīšanai, rada situāciju, kurā personai jāpierāda savas zināšanas nevis pēc būtības, bet gan tādēļ, ka tiek pasludināti par nederīgiem iepriekš valsts noteiktajā kārtībā saņemti valodas prasmju apliecinoši dokumenti. Lūdzu sniegt vērtējumu šādai valsts rīcībai no cilvēktiesību aspekta. Savu atbildi lūdzu pamatot ar normatīviem aktiem!
