Manuprāt, šo jautājumu vajadzētu pārfrāzēt, jautājot, nevis „Vai Seneka atzīst tikumu?”, bet „Kāda ir tikuma izpratne Senekas filozofiskās koncepcijas kontekstā?”, jo, kaut arī ir skaidrs, ka tikumu Seneka uzskata par svarīgu, nav uzreiz viennozīmīgi saprotams, kā tieši tikuma nepieciešamība iekļaujas Senekas dzīves izpratnē.
Seneka ir uzskatāms par vienu no galvenajiem stojas skolas filozofiem, kurus varētu nosaukt par baudas ētikas tiešiem pretiniekiem, lai arī, tuvāk aplūkojot, stojas ētika nemaz nav tik klajā pretrunā ar Epikūra ētiku. Arī stoiķi, tāpat kā citas antīkās filozofijas skolas, ir uzskatāmi par eudaimonistiem – t.i. viņi meklē atbildi uz jautājumu, kā sasniedzama bauda, kas ir ētikas mērķcēlonis cilvēkam. Seneka noliedz Epikūrisma uzskatu, ka laime var tikt vienādota ar baudu, tā vietā par laimes sasniegšanas „instrumentu” liekot tikumu. Stoiķi uzskata, ka dabā valda tik racionāla kārtība, ka arī cilvēku darbības patiesībā ir lielākoties determinētas. Tieši tāpēc varbūt sākotnēji ir iespējams šaubīties par to, kā Seneka var atzīt tikumu, jo determinēta dzīve šķietami nosaka arī cilvēka tikumisko rīcību.…
