Līdzās klosteriem attīstītajos un vēlajos viduslaikos (12.-15. gs.) par garīguma, zinātnes, filozofijas un teoloģijas centriem kļuva universitātes (no lat. universitas - "kopība").1 Ne grieķiem, ne romiešiem nebija universitāšu tādā izpratnē, kā cilvēks saprot šo jēdzienu jau pēdējos astoņus vai deviņus gadsimtus. Antīkajā pasaulē pastāvēja augstākā izglītība, bet tas nav sinonīms šī jēdziena mūsdienu izpratnei. Būtu grūti pārspēt seno grieķu un romiešu zināšanas tieslietās, retorikā un filozofijā, taču tās nebija organizētas kā pastāvīgas studiju institūcijas. Atēnu filozofs Sokrāts (469-399 p.m.ē.) neizsniedza diplomus, toties, ja mūsdienu students savām kājām nostaigātu trīs mēnešus, viņš pieprasītu sertifikātu - kaut ko taustāmu un pastāvīgu. Tikai 12. un 13. gadsimtā pasaulē parādījās tās organizētās izglītības iezīmes, ar kurām mēs esam labi pazīstami – fakultāšu, koledžu, studiju kursu, eksāmenu, akadēmisko grādu un to piešķiršanas ceremoniju izglītības „mašīna”. Mēs esam nevis Atēnu un Aleksandrijas, bet gan Parīzes un Boloņas jaunā paaudze un mantinieki.2
Pamats universitāšu veidošanās procesam bija renesanse, taču ne 14. un 15. gadsimta atdzimšana, uz ko šo terminu parasti attiecina, bet gan mazāk zināmā agrīnā renesanse, ko vēsturnieki dēvē par 12. gadsimta renesansi.…
