Pēc Otrā pasaules kara beigām par vienu no svarīgākajām karā sagrauto vērtību atjaunošanas laika problēmām arhitektūrā kļuva veco pilsētu rekonstrukcijas un pārplānojuma problēma. Taču savu nozīmi saglabāja arī dzīvojamo māju un jauno administratīvo ēku celtniecība, kas īpaši aktīvi izvērsās 50. gados. Par tipiskiem vēlīnā modernisma arhitektūras piemēriem 50. gados uzskatāmi Ālto ansamblis Seinetsalo, Lekorbizjē celtā Ronšānas kapela, Raita veidotais Gugenheima muzejs Ņujorkā ar spirālveida sienām, vācu modernās arhitektūras līdera H. Šarūna Berlīnes filharmonijas ēka, kā arī Mīsa van der Roes principu garā celtais debesskrāpis Lever – House (arhitekts G. Banšafts) – gigantiskam spogulim līdzīgs 22 stāvu tornis no akvamarīna stikla.…
