Paraugoties uz pasaku šādā griezumā, sanāk stāsts par sievieti, kas visu laiku ir dzīvojusi „pareizi”, pēc sabiedrībā pieņemtām nomām, klausījusi kaut kādiem noklausītiem, pieņemtiem uzskatiem par dzīvi. Tie nav nākuši no personīgās pieredzes, bet gan uzsūkti, iemācīti.
Tā Sarkangalvīte iet pa dzīves mežu, klausot mātes padomiem, līdz kādu reizi satiek vilku. „Meitenīte nezināja, ka tas ir tik ļauns zvērs, un tāpēc nebaidījās.” Nē, Sarkangalvīte nav mazs un naivs bērns, viņa ļoti labi zina, kas ir Vilks, taču viņa līdz šim nekad vēl nav satikusies ar Vilku, savu kārdinātāju, vienatnē, nav paklausījusi un padevusies.…
