1. Teksts izraisa pārdomas par manu personīgo dzīvi salīdzinājumā ar trimdas laikā dzīvojošo cilvēku dzīvēm. Par manām šī brīža vērtībām pretstatā romāna varoņu vērtībām. Par to, kā mainās pasaules skatījums cilvēkam svešā vidē, kā mainās uz zūd ideāli. It īpaši aspekts, ka teksta autors ir mākslinieks – operas dziedonis, vēl vairāk pietuvināja mani šim stāstam un ļāva just līdzi tam, kā tiek iegrožota un ierobežota radoša cilvēka darboties spēja, un kādas ciešanas un pārdzīvojumus tas izraisa.
2. Satura pamatā ir stāsts par trimdinieku dzīvi Zviedrijā, par šīs politiski neitrālās valsts iejūtīgumu un izpalīdzību latvieši bēgļiem. Darbā ir risinātas daudzas problēmas, kā piemēram jautājums, vai būs iespējams atgriezties mājās pie savas tautas, kas tevi saprot un mīl? Kas notiks nākotnē? Vai autoram būs lemts šeit trimdas svešumā kaut reizi vēl kāpt uz skatuves, lai aizvadītu savas dzīves labāko operu, izpildot Otello vai Hermaņa lomas? Marisam Vētram kā māksliniekam ir ļoti grūti panest svešuma jūgu, gan no tā aspekta, ka viņš ārkārtīgi asi izjūt ilgas pēc dzimtenes ārēm, pēc skaistajiem, baltajiem, līkumotajiem Kurzemes ceļiem, pēc bērzu birztalām pie mājas pakalnā, gan arī no tā aspekta, ka viņš ir noilgojies pēc savas auditorijas, kas viņu klausījās un slavēja.
Tas māksliniekam nozīmēja daudz vairāk nekā parasts, bet labāk atalgots darbs, jo tauta viņam uzticējās un viņš izjuta tautas atbalstu, kas deva spēku viņa daiļradei.…
