Ilgtspējīgas sabiedrības veidošanās ir atkarīga no cilvēku kompetences līmeņa visās dzīves jomās. UNESCO dokumentos jau 1972. gadā tika norādīts, ka cilvēkam visu mūžu ir jāmācās „būt”. Lai indivīds izdzīvotu, adaptētos laikmeta prasībām, attīstītos, pašrealizētos gan darba tirgū, gan personiskajā dzīvē, sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi ir nepieciešams mācīties. Mācīšanās ietekmē ne tikai indivīdu, bet arī visu sabiedrību.
Eiropas komisijas dokumentā „Mūžizglītības memorands” (2000) ir akcentēta ideja, ka Eiropas lielākā vērtība ir cilvēks, tāpēc priekšplānā izvirzās uzdevums palielināt investīcijas cilvēkresursos.
M. Noula izstrādātajā pieaugušo izglītības andragoģiskajā modelī, androgoģija ir zinātne un māksla, kā palīdzēt pieaugušajam cilvēkam mācīties.
Viņa izpratnē pieaugušais ir spējīgs uzņemties atbildību par savu mācīšanos. Tas neattiecas uz bērnu, kā domāja M. Nouls.
Atšķirības starp bērna mācīšanos (pedagoģiju) un pieaugušā mācīšanos (androgoģiju) nosaka indivīda pieredze kā mācīšanās resurss, vajadzība izpildīt sociālas lomas, risināt pašreizējās dzīves situācijas problēmas u.c. Vēlāk M. Nouls izmainīja savu sākotnējo viedokli, neuzsverot tik būtiskas atšķirības starp androgoģiju un pedagoģiju. …
