Dinamika, temps, frāzējums
Lai nerastos ievērojamas interpretācijas kļūdas, pietiek norādīt uz Jāzepa Vītola precīzi dotajiem apzīmējumiem, un tos izpildīt.
Nereti galvenā vērība tiek pievērsta tikai teksta dramaturģijas atklāsmei, neievērojot autora norādītos tempus. Ievada sākuma temps reizēm tiek spēlēts par lēnu, bet četras taktis pirms kora, kur temps ar ritardando palīdzību izmainās tas tiek sasteigts, nevis palēlināts. Otrās daļas “Kara vētra, kara vētra…” temps ir tieši tads pats kā sākumā, respektīvi, ņemot vērā paātrinājumu pirms otrās daļas, temps faktiski palēlinās. Tieši šo detaļu visbiežāk diriģenti neievēro. Tempa paātrināšana kantātes noslēguma daļā, jo īpaši orķestra pēcspēlē, traucē himniska rakstura atklāsmi, kulminācija kļūst sasteigta un nervoza. Tik pat svarīgi ir ievērot komponista dinamiskos norādījumus, lai netiktu zaudēta muzikālā tēla atklāsme. (Lindenbergs; 99,100)
Balādes iestudēšana būtu jāsāk ar skaidru teksta izrunu un tā apgūšanu, diezgan skaļā izpildījumā, lai katra partija iegaumētu savu tekstu un pilnībā apgūtu attiecīgo melodiju..
Kad tas apgūts, dinamiskās zīmes vajadzētu ievērot pārspīlēti, lai arī tās pietiekami iegaumētu. Jāuzmanās no teksta, kas izpildāms klusās dinamiskās zīmēs, tas jāiestrādā sevišķi spēcīgi.
Jāievēro, lai dziedāšanas procesā netiktu ‘’apēnota” vadošā melodija.
Svarīgi nofrāzēt A1 posmā otro teikumu ar cresc. un dim.
Diriģenta žests
Diriģenta žests ir atbilstošs dziesmas raksturam, noskaņai.
Kora dziedājums sākas ar episku vēstījumu, un legato štrihs kļūst par pamatštrihu. Pirmā perioda otreizējā izvedumā “Igaunīši, bālelīši…” par non legato liecina gan teksts, gan orķestra stīgu grupas aktīvais pizzicato. Tieši kora legato un satrauktā pavadījuma pretnostatījums vēl vairāk saasina dramaturģiju. Nav šaubu arī par non legato dziedājuma nepieciešamību basu solo posmā “Kara vētra…”, bet sieviešu kora izsaucieni “Ai, ai” nedrīkstētu būt pārāk asi. (Lindenbergs; 100)
…
Jāzepa Vītola balāde Beverīnas dziedonis komponēta 1891. gadā jauktajam korim a capella ar Ausekļa tekstu, bet 1900. gadā komponists to pārstrādājis jauktajam korim un orķestrim. Mūsdienās Beverīnas dziedoni nereti dēvē par kantāti. Beverīnas dziedonis ir dziļi idejisks skaņdarbs, kas cildina tautas brīvības alkas, pauž ticību uzvarai un atspoguļo mūzikas vareno spēku, kas spēj uzvarēt karus. Balādē episkums apvienojas ar dziļu emocionalitāti. Beverīnas dziedonis ir latviešu kora dziesma ar Ausekļa vārdiem jauktajam korim un orķestrim, ko Jāzeps Vītols sacerēja 1891. gadā. Tā ir vēsturiski patriotiska jauktā kora balāde episki dramatiskā raksturā. Jāzeps Vītols no 1891. gada kopā ar Jurjānu Andreju piedalījās folkloras vākšanas darbā un balāde Beverīnas dziedonis bija viņa pirmā šajā periodā radītā kora dziesma. Emīls Dārziņš savos apcerējumā par Vītolu, pieminēdams viņa kora darbu vidū Beverīnas dziedoni, kā arī Gaismas pili, rakstīja: "Ar šīm kompozīcijām Vītols parādījis, kādai vajaga izskatīties latviešu mūzikai; viņas ir tie stūrakmeņi, uz kuriem jāceļ tālāk mūsu mūzikas ēka."
